Ceļojums: Ar atvērtu sirdi pretim nezināmajam

Autors: Linda Zalāne
2018. gada 12. janvāris plkst. 12:51

Iesaka Ilona Bukša, Forevers mārketinga nodaļas vadītāja

Pirms ceļojuma uz Vjetnamu, par šo valsti neko daudz nezināju un arī necentos uzzināt visaptverošu informāciju, lai saglabātos pārsteiguma efekts. Biju vien redzējusi brīnišķīgas fotogrāfijas ar Halongas līci (Ha Long Bay), kas ir iekļauts arī UNESCO pasaules mantojumu sarakstā, un to vēlējos redzēt savām acīm. Līdz šim mēdzu atvaļinājumos doties uz vietām, kas nodrošina augstu komforta līmeni, bet šis brauciens bija pretstats manai iepriekšējai pieredzei, jo pirmo reizi braucu kompānijā ar 11 nepazīstamiem cilvēkiem un savu atpūtu uzticēju man nezināmai aģentūrai, kas solīja piedzīvojumus un tādus patiesi arī sniedza.

Ar mugursomu, kuras svars nepārsniedz 10 kg, devos divarpus nedēļu ilgā ceļā pretim nezināmajam, bet jāatzīst, ka šis bija mans labākais ārvalstu ceļojums, kas sniedza ne tikai jaunas emocijas un iespaidus, bet arī palīdzēja iegūt spēcīgu enerģijas lādiņu. Šajā braucienā nebija ne miņas no pieczvaigžņu viesnīcām un nomātiem auto, jo braucām tikai un vienīgi ar sabiedrisko transportu un ēdām ēstuvēs, kurās ikdienā maltīti ietur arī vietējie. Pīkstēšana un īdēšana šajā ceļojumā bija jānoliek maliņā un jācenšas izmēģināt visu to, ko Vjetnama sniedz. Man nepārtraukti nācās piedzīvot ko jaunu, pārvarēt savas bailes vai apgāzt stereotipus, sākot jau ar to, ka pirmajā dienā pusdienās mums pasniedza čūskas, bet naktsmājas tika ierādītas šķūnī.

Visu rakstu Ar atvērtu sirdi pretim nezināmajam lasiet piektdienas, 12.janvāra laikrakstā Dienas Bizness!

Te beidzot novērtējām vjetnamiešu cepuru jēgu un īsto funkciju – ne tikai galva nepārkarsa, bet arī pleci nenodega intensīvajā saulē.

Foto: no personīgā arhīva

Pusdienas Hanojā ceļojuma 1. dienā. Viesojāmies pie ģimenes, kura gatavo ēdienus no dažādām čūskām. Pēc čūsku atrādīšanas, no tām tika pagatavoti septiņi dažādi ēdieni. Bija iespēja nogaršot arī rīsu šņabi ar svaigām čūskas asinīm un čūsku uzlējumus.

Foto: no personīgā arhīva

Vjetnamiešu cepurīšu tirgotājs Hanojas vecpilsētā.

Foto: no personīgā arhīva

Vjetnamas apskati sākām ar ziemeļrietumiem – Sapas apgabalu – kalniem pie Ķīnas robežas. Vietējās hmongu sievas, tērpušās košos tautastērpos, kurus valkā arī ikdienā, gaidīja tūristus, lai pavadītu tos pārgājienā pa kalniem. Ziemeļi ir nabadzīgākais Vjetnamas reģions un tūrisms ir viens no izdzīvošanas veidiem.

Foto: no personīgā arhīva

Rīsu lauki kalnos.

Foto: no personīgā arhīva

Bērni, ar pusdienu spainīšiem rokās, dodas no skolas. Diemžēl, ne visi var atļauties iet skolā, jo tā ir par maksu. Ja pusaugu meitenei izdodas no rīta «noķert» tūristus, ko pavadīt kalnos, skolā iešana tiek atlikta uz citu dienu, jo sieviešu vienīgie peļņas avoti ir tūristu pavadīšana un rokdarbi.

Foto: no personīgā arhīva

Bēni, kas netiek uz skolu, dzīvojas baros pa mājām kopā ar suņiem, kaķiem, kazām un citiem mājdzīvniekiem. Tūristus sveicina ar skaļu «Hello!»

Foto: no personīgā arhīva

Meitenīte košā kleitiņā pie savas mājas.

Foto: no personīgā arhīva

Hmongu sieva rāda, kā tiek sieti kājas auti. Skolas kalnos ir pavisam nesen, tāpēc vecākās sievas nemaz nav gājušas skolā. Bet angļu valodas pašus pamatus ir apguvušas, jo bez tās pavadīt tūristus nevar. Divu dienu pārgājienā pa kalniem uzzinājām daudz par dzīvi šajā reģionā, paražām. Arī gides nekautrējās izvilināt informāciju no tūristiem – kā sauc, cik gadu, cik bērnu, ko vīrs dara?

Foto: no personīgā arhīva

Klaiņojošie suņi Sapas kalnos. Pa dienu tie mierīgi gulēja saulītē un, šķiet, nemaz neievēroja tūristus. Savukārt iestājoties tumsai, tie varēja kļūt arī bīstami. Mūs jau ilgu laiku interesēja jautājums, vai konkrētā reģiona cilvēki ēd suņus. Taču gide pasteidzās mums pirmā uzdod jautājumu – Jūs ēdat suņus? Mēs sašutumā atbildējām, ka nē! Gide mierīgi atbildēja – mēs arī nē, bet vjetnamieši ēd. Šajā reģionā dzīvojošie sevi neuzskata par vjetnamiešiem.

Foto: no personīgā arhīva

No ziemeļiem devāmies uz Hanoju, lai no turienes dotos uz Halongas (Ha Long Bay) līci. Hanojā iebraucām svētdienas agrā rītā. Vjetnamiešiem ir tikai viena brīva diena nedēļā – svētdiena. Valstiskā līmenī notiek spēcīga veselīga dzīvesveida propaganda, kuras rezultātus tajā svētdienas rītā redzējām jau no plkst. 5, kad līdz ar gaismas parādīšanos Hanojas iedzīvotāji devās ielās un parkos skriet, braukt ar velosipēdiem, grupās vingrot un dejot.

Foto: no personīgā arhīva

Skats, kā dēļ devos uz Vjetnamu – Halongas (Ha Long Bay) dabas parks ar tūkstošiem salu. Tas bija vienīgais, ko zināju par Vjetnamu pirms ceļojuma. Visa pārējā Vjetnama man bija milzīgs pārsteigums.

Foto: no personīgā arhīva

Halongā devāmies trīs dienu tūrē. Vienu nakti nakšņojām uz kuģīša, otru nakti – uz vienas no saliņām. Ja ir paradīze uz zemes virsas, tad tā ir te!

Foto: no personīgā arhīva

Peldošais veikals Halongas līcī.

Foto: no personīgā arhīva

Zivju un pērļu audzētavas Halongas līcī. Nereti cilvēki šeit pavada visu mūžu.

Foto: no personīgā arhīva

Pēc Halongas tūres devāmies uz dienvidiem. Dabas parkā Phong Nha - Ke Bang devāmies pārgājienā pa džungļiem – džungļu takas, kalnu upes, alas. Gids piefiksējis momentu, kā pirmais laimīgie (protams, mēs) ir sveiki un veseli tikuši ārā no 600 metru garas alas ar ūdeni, pa kuru varēja pārvietoties tikai peldus.

Foto: no personīgā arhīva

Hoi An kūrorta pilsēta. Vecpilsētas suvenīru tirdziņš ar krāsainajām papīra laternām.

Foto: no personīgā arhīva

Zīda ražotnē Da Lat pilsētā Vjetnamas vidienē. Da Lat reģions nodrošina valsti ar augļiem un dārzeņiem, te ir daudz dažādu ražotņu un audzētavu, arī pavisam mazu un interesantu, piemēram, circeņu audzēšanas ferma, kur ēdām kaltētus circeņus, uzdzerot rīsu kandžu, kafijas audzēšanas plantācijas, kur nobaudījām civet kaķa kafiju.

Foto: no personīgā arhīva

. Katrā sevis cienošā mājā ir kandžas aparāts. Bijām arī kandžas ražotnē – tikai ar daudz lielākiem katliem. Vjetnamieši rīsu kandžu sauc par happy water. Daļa taisnības tur ir.

Foto: no personīgā arhīva

Kanjonings netālu no Da Lat pilsētas – ceļojuma visemocionālākais piedzīvojums – izkāpšana no komforta zonas, sevis un baiļu pārvarēšana. Dodos lejā pa 25 m augstu ūdenskritumu. Viss beidzās veiksmīgi.

Foto: no personīgā arhīva

Vjetnamas dienvidos Mekongas upe (Mekong River). Satiksme intensīva.

Foto: no personīgā arhīva

Ceļojuma noslēgumā Hošiminas pilsēta. Augļu tirgus uz ielas. Tik garšīgu ananāsu vēl nebiju ēdusi.

Foto: no personīgā arhīva

Vjetnama – motorolleru zeme. Automašīnām ir milzīgi nodokļi, tās var atļauties tikai bagāti cilvēki, tāpēc ielās to ir maz. Motorollers te ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis pašam vai visai ģimenei (uz tā pieci līdz seši cilvēki ir bieža parādība), bet arī kravas pārvadāšanas transports. Fascinē viņu māka salikt uz viena braucamā šķietami tur nesaliekamas lietas.

Foto: no personīgā arhīva

Uz motorolleriem tiek vests viss, arī gāzes baloni. Galvenais, lai ķivere ir saskaņota ar vedamo. Te nāk prātā vārdi no Freda dziesmas «Apģērbam ar nesamo ir jāsaskan!»

Foto: no personīgā arhīva